Pļavas ķimene
Carum carvi

  

Pļavas ķimene ir divgadīgs augs, augumā 30-80cm, ar tai raksturīgu smaržu. Sakne resna, gaļīga, sazarota un baltā krāsā. Lapas izkārtotas pamīšus, izstieptas, divdaļīgas vai trīsdaļīgas šķeltas. Ziedi maziņi, balti vai rozīgi, savākti ziedkopā- sarežģītā vairogā 4-8cm diametrā.

Auglis, izstiepta, viegli saplacināta sēkliņa, garumā 3-5mm, nobriestot pārplīst divās daļās, izdalot spēcīgu aromātu. Augs zied maijā- jūnijā, nobriedina sēklas jūlijā- augustā.

Ārstnieciskām vajadzībām izmanto ķimenes sēklas (Fructus Carvi). Ievāc sēklas agri no rīta vai vakarā, kad nogatavojusies ir ne mazāk par pusi ziedkopas (mainās tās krāsa). Stublājus griež un sien buntēs. Žāvē iekārtus, apakšā izklājot audumu, uz kura nobriestot birs sēklas. Uzglabāt sēklas var līdz 3 gadiem, slēgtos traukos.

Ķimenes sēklās ir līdz 8,2% ēteriskās eļļas, kuru galvenā sastāvdaļa ir d-karvons, d- limonēns, karvakrols, dihidrokarvons, dihidrokarveols. Turklāt sēklas ir augu tauki (<20%), kuras sastāvā ir dažādas taukskābes ( sviestskābe, linolēnskābe, palmintskābe, stearīnskābe, linolskābe), fitosterīni (sitosterīns), triterpenoīdi, flavonoīdi (kvercetīns, kempferols), miecvielas un olbaltumvielas, fenolkarbonātu skābes, kumarīni, vaski, sveķi un minerālie sāļi (uzkrājas selēns).

Ārstnieciskā nozīme

Preparātiem, kuri tiek gatavoti no parastās ķimenes, piemīt antiseptiskas, pretsāpju, žulti dzenošas, sedatīvas īpašības, tie stimulē gremošanas dziedzeru sekrēciju, palīdz izvadīt krēpas no bronhiem, iedarbojas spazmolītiski, kā arī atslābina iekšējo orgānu gludo muskulatūru. Ķimenes palielina arī piena daudzumu laktācijas periodā un veicina urīna izdali tūsku gadījumā.

Oficiālajā medicīnā tiek izmantots ķimeņu ūdens, ķimeņu eļļa un ķimeņu ēteriskā eļļa.

Pļavas ķimeni iekļauj nomierinošos, caureju veicinošos, gremošanu uzlabojošos, karminatīvos maisījumos.

Ķimeņu ēterisko eļļu izmanto ārstniecisko līdzekļu aromatizācijai.

Pateicoties, daudzajām pļavas ķimenes vērtīgajām īpašībām, to plaši pielieto tautas medicīnā. To lieto iekšķīgi nostādinājumos, novārījumos un tējās, lai ārstētu hronisku gastrītu, zarnu iekaisumus, dispepsiju bērniem, atoniskus aizcietējumus, meteorismu, spastiskas sāpes kuņģī un zarnās, holecistītu, pankreatītu, kā atkrēpošanos veicinošu līdzekli bronhīta, tuberkulozes, pneimonijas un bronhiālās astmas gadījumā.

Pļavas ķimeņu eļļas izvilkumu izmanto saaukstēšanās gadījumā, kā arī lai iznīcinātu ādas parazītus.

Nav ieteicams lietot

Pļavu ķimenes kaitīgums saistās ar augā esošajām ēteriskajām eļļām, kuras var būt par iemeslu alerģiskai reakcijai.

Pļavu ķimeni saturoši preparāti ir kategoriski aizliegti cilvēkiem, kuri sirgst ar slimībām, kuras saistās ar paaugstinātu kuņģa sulas saturu, kā arī dažāda veida iekaisumiem gremošanas traktā. Augu nav ieteicams lietot grūtniecības periodā. Lietojot ķimenes kopā ar skābiem produktiem, tiek spēcīgi pastiprināts kuņģa sulas skābums, kas var radīt nepatīkamas sajūtas gremošanas traktā.

Pārtikas nozīme

Pļavas ķimene laikam jau neprasa papildus komentārus, skaidrs ka lieto sēklas. Gandrīz vai ja papēta latviešu virtuvi, tad kur gan tās nelieto. Augs tiek lietots uzturā, kā garšviela jau daudzus gadsimtus un tā sēklas atrod pat arheologi savos izrakumos. Sēklas ievāc ar visu augu, žāvē uz speciāliem plauktiem un tālāk jau sēklu nokuļ. Uzglabā slēgtā traukā, lai nezaudētu ēteriskās vielas.

Taču var izmantot arī ķimenes saknes un vēl vairāk, tās konservē uz ziemu, ar etiķi un medu. Saknes der tikai no auga divgadīgās formas un pirms tas ir sācis ziedēt. Saknes rok pirmā gada beigās, rudenī vai otrā gada sākumā, pavasarī. Vēlāk saknes jau kļūst koksnainas.

Atceramies, par drošības pasākumiem, kad ievācam pļavas ķimeni, lai tās vietā neievāktu, kādu no indīgajiem čemurziežiem.


Lasīt par ārstniecības ķiploceni->