• angliski: Purple-loosestrife
• vāciski: Gemeiner Blutweiderich
• zviedru: fackelblomster
• igauņu: harilik kukesaba
• lietuviešu: paprastoji raudoklė
• krievu: дербенник иволистный

Vītolu vējmietiņš ir daudzgadīgs augs, kurš nereti izaug līdz 2m augstuam. Tam ir četršķautņains, raupji apmatots, sarkani- brūns stublājs ar izstiepti lancetveidīgām, tumši zaļām lapām, garumā no 3-20 cm un platumā 5-15mm. Piesakņu lapu rozeti veido 3-4 pretēji izvietotas lapas, augstākās lapas apmatotas, sēdošas un izkārtotas pamīšus. Saknenis resns, mietveida, koksnains, ar daudzām sānu saknītēm. Sarkani- violeti vai tumši rozā ziedi 20mm diametrā, izvietoti garās vārpveidīgās ziedkopās, stublāju galotnēs. Auglis- ovāla kārbiņa, kurā ir daudz mazu sēkliņu.

Ārstnieciskam nolūkam tiek izmantots viss augs, gan virszemes daļa, gan saknenis. Virszemes daļu ievāc ziedēšanas periodā, no jūnija līdz septembrim. Virszemes daļu klāj plānā slānī uz sietiem un žāvē ēnā. Sakneni rok rudenī, attīra no augsnes, griež gabalos pa 3-5 cm un žāvē piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 50C temperatūru.

Vītolu vējmietiņā ir miecvielas, fenolkarbonātskābe un tās atvasinājumi- hlorogēnskābe, n-kumārskābe, elagskābe, galskābe, antociāni, flavonoīdi (orientīns, glikozīds miricetīns, viteksīns, homoviteksīns), polisaharīdi, ēteriskā eļļa, C vitamīns, holīns, pektīnvielas un sveķvielas. Saknēs ir <8,5% miecvielas, kā arī saponīni. Auga sēklās ir atrasti alkaloīdi un glikozīds litranīns.

Ārstnieciskā nozīme

Vītolu vējmietiņā ārstnieciskās īpašības bija iemesls daudziem farmakoloģiskiem pētījumiem. Izteikts diurētisks efekts bija tikai ūdens ekstraktiem. Kapilāru stiprinošu efektu uzrādīja visas pētītās ekstrakta devas, taču visveiksmīgāk iedarbojas deva 1/100. Ilglaicīgā eksperimentā uz dzīvniekiem tika noteikts, ka augs lieti noder, lai ārstētu diareju, jo tajā ir aktīvās vielas- tanīni, kuri spēj aizturēt šķidrumu resnajā zarnā un neitralizēt toksīnu iedarbību.

Vītolu vējmietiņu plaši izmanto arī tautas medicīnā. Svaigas saknes un lapas sasmalcina un liek uz atvērtām brūcēm, lai apturētu asiņošanu. Nostādinājumi un novārījumi tiek pielietoti, lai ārstētu leikoreju, spēcīgu asiņošanu, hemoroīdus, menorāģiju, gastralgiju, gastroptozi, gremošanas trakta un augšējo elpceļu hroniskus gļotādas iekaisumus, diareju, kuņģa un zarnu asiņošanu. Tos dzer arī epilepsijas un citu nervu slimību gadījumā, kā tonizējošu un stiprinošu līdzekli, to lieto arī kā urīndzenošu līdzekli. Vītolu vējmietiņa sakneņa spirta izvilkumu lieto galvas un kuņģa sāpju, kā arī saaukstēšanās gadījumā.

Vītolu vējmietiņu lieto arī vannās, lai ārstētu varikozās čūlas, ekzēmu un krampjus. Auga novārījumā iesaka peldināt hiperaktīvus vai novārdzinātus bērnus. Ar auga virszemes daļas aplikācijām ārstē kašķi un strutojošas brūces. 

Nav ieteicams lietot

Vītolu vējmietiņam ir daudz blakņu. Pateicoties asinsvadu sašaurinošai iedarbībai augu nedrīkst lietot hipertoniķi, to nedrīkst lietot aterosklerozes gadījumā, ja ir trombu veidošanās tendences un paaugstināta asinsrece. Ārsti šo augu neiesaka lietot grūtniecēm, barojošām mātēm un bērniem līdz 12 gadu vecumam.