LAT
 |  |  |  |  |
 |  |
Ķiploks ir daudzgadīgs lakstaugs ar sarežģītu sīpolu, kurš sastāv no daudzām iegarenām daivām, kuras atrodas blīvi viena pie otras un ir klātas ar kopēju apvalku. Stublājs lapots, stāvs, vairums gadījumos, līdz auga vidum. Lapas plakanas, lineāras, augšpusē stublājam smailas, apakšā ķīļveida. Ziedkopa vairogveida. Augumā augs 30-60cm. Zied jūnijā- jūlijā.
Pārtikā pamatā lieto auga sīpola daivas, kā arī daļēji tā virszemes daļu. Ārstniecībā izmanto tikai daivas.
Ķiploku novākšanu sāk, tai mirklī, kad apkalst auga apakšējās lapas un sadzeltē augšējās (jūlija beigas- augusts). Nobriedušiem sīpoliem ir jābūt stingriem, pārklājumam viegli noņemamam.
Novācot ķiplokus, sākotnēji tos mazliet atrok un tad novāc bez palīgierīču palīdzības, tālāk tos izklāj uz sausas virsmas žūt, apmēram 1-1,5 nedēļas. Tālāk ķiploku galēji izžāvē siltā un labi vēdināmā telpā. Uzglabā ķiplokus 0-5C temperatūrā.
Ķiploka sīpolā ir 0,4% ēteriskās eļļas, kura sastāv no diallilsulfīda, allilpropilsulfīda un citu polisulfīdu maisījuma; 0,3% allīna glikozīds, kurš fermentējoties alināzes fermenta ietekmē pārtop par allicīnu; amonjaks un pirovīnogskābe, augu tauki, fitosterīni, slāpekli saturošie un taukainie elementi, ciete, fruktoze, askorbīnskābe, B grupas vitamīni, D vitamīns, lielos daudzumos fitoncīdi, sēra savienojumi, alliglikozīds, kālijs, kalcijs, magnijs, joda atvasinājumi, fosforskābe, silīcijskābe un sērskābe.
Ķiploka ēteriskajā eļļā esošais diallilsulfīds arī rada augam raksturīgo smaržu.
Ārstnieciskā nozīme
Ķiploka preparāti iedarbojas, kā pretiekaisuma, pretmikrobu, antiseptiski, pretsklerotiski, atkrēpošanos veicinoši, pret helmintu līdzekļi. Tie bremzē holesterinēmijas attīstību, mazina arteriālo asins spiedienu, neļauj veidoties ateromatozām plāksnītēm aortā.
Pateicoties zinātniskajiem pētījumiem ir pierādīts, ka ķiploku saturoši preparāti, veicina koronāro un perifērisko asinsvadu paplašināšanos, palielina sirds saraušanās amplitūdu, samazina ritmu un palielina diurēzi.
Eksperimenti ir pierādījuši, ka ķiploks spēj arī ievērojami samazināt rūgšanas un pūšanas procesus zarnās un stimulē sekretoro un motoro funkciju gremošanas traktā. Daudzu pētījumu rezultātā ir arī noteikts, ka ķiploks spēj nobeigt gan grampozitīvās, gan gramnegatīvās baktērijas (streptokoki, stafilokoki, difterijas nūjiņa, paraholēras vibrioni, tīfa baktērijas un paratīfa grupas baktērijas, tuberkolozes nūjiņa u.t.t.)
Ķiploka dzimtene ir Vidusāzija. Augu sāka kultivēt, kalnu rajonos- Uzbekistāna, Tadžikistāna, Turkmēnija, Afganistāna un Irānas ziemeļos. Senajā Grieķijā un Romā arī zināja par ķiploka unikālajām īpašībām. To izmantoja arī senajā Ēģiptē un Indijā.
Pēc senajiem zāļinieku pierakstiem, ķiploku daivas izmantoja iekšķīgi, kā pretdrudža, uzbudinošu, pret helmintu un urīna dzenošu līdzekli. Ārīgi to lietoja, kā ādas kairinošu līdzekli. Ķiploks tika uztverts, kā viens no labākajiem antiseptiķiem; to galvenokārt izmantoja, lai ārstētu mutes dobumu. Tas pāris minūšu laikā spēj iznīcināt visas baktērijas, kuras atrodas mutes dobumā.
Ķiploku tautas medicīnā lieto, lai ārstētu saaukstēšanās slimības, bronhītu, garo klepu, bronhiālo astmu. Ārīgi, maltu ķiploku izmanto aplikācijās, pret karpām, ekzēmām, kašķi un citām ādas slimībām.
Ķīnā ķiploku izmanto, lai ārstētu mēri, holēru, gremošanas trakta slimības, elpošanas orgānu slimības, reimatismu, avitaminozi, ādas slimības. Malārijas profilaksei, lai stabilizētu menstruālo ciklu; ārīgi lai ārstētu kašķi, plikpaurību un insektu kodumus.