LAT
Latvija varētu teikt, ka ir galējā ziemeļu robeža, kur mēģina audzēt aprikozes. Aprikoze ir, visnotaļ, prasīgs un kaprīzs koks, bet palēnām Latvijas audzētāji to ir iemācījušies arī audzēt pie mums. Kaut biežāk dārzos ievērosiet persika kokus.
Aprikoze ir neliels augļkoks vai liels krūms augumā līdz 5-8m (līdz 17m), stumbra diametrs līdz 50-60cm. Vecu koku miza gaiši brūna, gareniski saplaisājusi. Jaunie dzinumi kaili, spīdīgi, sarkanīgi brūni. Lapas izkārtotas pamīšus, apaļīgas vai olformas. Garumā līdz 6-9cm. Ziedi balti vai rozīgi, vientuļi vai nelielos pušķīšos diametrā 2,5-3cm, sēdoši vai uz īsiem ziedkātiem.
Auglis- apaļš, sulīgs kaulenis diametrā no 3-3,5cm, no balta līdz sarkani oranžai krāsai, samtainu apmatojumu, parasti ar vienpusēju, sarkanu “iedegumu”.
Mīkstums kultūrformām sulīgs un salds, savvaļas formām sausāks, šķiedrains un stipri rūgtāks. Savvaļas formām auglis parasti līdz 20gr., kultūrformām līdz 80gr.
Aprikoze zied martā- aprīlī, pirms lapu parādīšanās, augļus nobriedina jūlijā- septembrī, atkarībā no šķirnes.
Aprikoze var izturēt lielus sausumus un tam nav nepieciešama papildus laistīšana. Taču der zināt, ka koks ir ilgdzīvotājs un dzīvo līdz pat 100 gadiem, kas augļkokiem nav nemaz tik maz.
Pavasarī ir vēlams koku papildus mēslot. Der ievērot, ka aprikoze ir sala neizturīga, līdz ar to uz ziemu ir vērts piesegt tā saknes un dažkārt, pat pašu koku.
Aprikozes augļus ievāc ar rokām, nemēģiniet koku purināt. Aprikozes koksne ir īpatnēja un radot stiprāku slodzi, tā vieglā veidā var sašķelties, nolūzt. Tas attiecas arī, ja to iestādīsiet vējainā vietā. Turklāt, augļi, kuri būs atsitušies pret zemi ātri sāks bojāties, ja nu vienīgi, tos paredzēts uzreiz arī pārstrādāt, bez uzglabāšanas.
Nobrieduši aprikozes augļi ir dzelteni oranžā krāsā, diametrā līdz 4cm. Aprikozes auglim ir jābūt izteikts aromāts, pēc tā arī var noteikt kad auglis ir nobriedis. Pārplēšot augli, mīkstums ir stingrs, bet ne ciets.
Ievāktos augļus liek nelielās kartona vai koka kastēs, lai mazinātu iespēju tos sasist. Aprikozes, kuras vēlas žāvēt ievāc mazliet vēlāk un tos apstrādā ar sēra oksīdu. Žāvēšanu veic saulē vai arī piespiedu žāvētājos.
Pareizi ievāktas aprikozes augļus uzglabā ne ilgāk par 1-2 nedēļām, pēc tam tie sāks bojāties. Aprikozes augļus ievāc sākot no jūlija līdz augusta vidum, taču tas tieši saistās ar vietu, kur aprikoze tiek audzēta.
Aprikozes augļi sevī ietver cukuru, skābes, flavonoīdus, slāpekļa savienojumus, pektīnvielas, šķiedrvielas, sārmus un ūdeni.
Saharoze (2-15%), glikozi (0,13-3,4%), fruktozi (0,065-3%) un nenozīmīgos daudzumos arī maltoze. Ir aprikozes šķirnes, kuru augļos ir atrasta arī ciete.
Aprikozes augļos ir ābolskābe, nelielos daudzumos citronskābe un vīnskābe, ir atrasts nenozīmīgs daudzums salicilskābes. Tāpat augļos ir arī ievērojams daudzums pektīvnielu, tās ir sevišķi vērtīgas, gatavojot dažādas želejas, pastilas, marmelādi vai konfekšu pildījumu.
Aprikozes sēklās ir augu tauki (<57%), olbaltumvielas (<28%), šķiedrvielas (<3,5%), sārmi (<27%), ogļhidrāti (12%), ūdens (17%). Rūgtajā sēklās ir arī amigdalīns (<8,5%).
Pēc pētījumiem noteikts, ka aprikozes augļi apsteidz vairums dārzā audzējamo augļu pēc vitamīnu un minerālvielu satura. Aprikozes augļos ir daudz A vitamīna, kā arī B1, B2, PP un C vitamīnu. Tāpat augļos ir arī kālijs, magnijs, fosfors, dzels, kalcijs, nātrijs, varš, mangāns, niķelis, titāns, molibdēns, stroncijs, bors, alumīnijs. Īpaši der izcelt dzelzs saturu, tie ir 40mg uz 100gr.augļu.
Ārstnieciskā nozīme
Biezos nostādinājumus un novārījumus no žāvētām aprikozēm lieto kā urīna dzenošu līdzekli, tūskas gadījumā. Tāpat arī tos izmanto kompleksās terapijās, lai ārstētu sirds asinsvadu un nieru slimības.
No aprikozes sēklām gatavo eļļu, kas pēc savām īpašībām ir stipri tuva mandeļu un persiku eļļai. Aprikožu eļļā ir ~20%l linolskābes, 14% steraīnskābes un 5% miristīnskābes. Šādai eļļai nav tendences sažūt, taču ir neizturīga pret saules gaismu un skābekļa ietekmi- paliek rūgta. Aprikožu eļļa ir tā, kuru izmanto taukos šķīstošo medikamentu sagatavošanai, kas paredzēti lietošanai zem ādas vai ievadīšanai muskulī.
Aprikozes satecējumus- gumijvielas izmanto, lai ražotu asins aizvietojošus šķidrumus, tabletes un kapsulas. Austrumu medicīnā aprikozes sēklas izmanto, lai ārstētu bronhītu, laringītu, traheīdu un bronhiālo astmu.
Tautas medicīnā aprikozes augļus izmanto, lai ārstētu aizcietējumus. Pietiks ar 200gr augļu, lai sakārtotu zarnu darbību. Augļus ir lietderīgi lietot arī anēmijas gadījumā, tie palielinās hemoglobīna saturu asinīs.
Žāvētus aprikozes augļus izmanto, ka urīna dzenošu un asinsspiedienu samazinošu līdzekli.
Savvaļas aprikozes ieteicamas aritmijas, miokarda infarkta, nepietiekamas asinsrites ārstēšanai.