Vides piesārņojuma noteikšana
Secinājumu veikšana neizmantojot mērierīces

Visur ir lasāms par vides tīrību, pilsētās esot netīrs un piepilsētās ievākt dabas veltes ir kategoriski aizliegts, jo tur augi satur ievērojamā daudzumā kaitīgos piemaisījumus- smagos metālus, ķīmiskos savienojumus u.t.t. Taču nevienā vietā nav minēts, autors ir rakstījis no galvas pilsētas viedokļa, vai kādas mazas puslīdz lauku pilsētiņas viedokļa.

Tāpēc mums nāksies šo tēmu atrisināt pašiem un palūkoties uz visu adekvāti. Ne vienkārši balstīties uz vispār pieņemtu informāciju- ka nedrīkst un nav svarīgi, kāpēc!

Saprotams, ka dažādu sarežģītu mērierīču mums nav, ar kurām noteikt vides stāvokli un mums ir jāaprobežojas ar savām iespējām un, ieteicams, prāta spējām. Tad arī šajā rakstā noskaidrosim, kā mēs paši varam nonākt pie adekvātiem secinājumiem par apkārtējās vides tīrību un iespēju izmantot no tās pieejamos materiālus, galvenokārt, uzturā.

Sākt vajag vienmēr ar vienkāršāko. Tā tad pirmais, ko mēs darām, mēs izdarām secinājumus par to cik lielā pilsētā mēs dzīvojam- cik daudz iedzīvotāju (attiecīgi, autotransports), cik plaši attīstīta ir rūpniecība (īpaši kaitīgā- vides piesārņojošā). Nenāks par ļaunu izpētīt vietu, kurā plānojam ievākt sev nepieciešamās dabas veltes, tīri no ģeogrāfiskā viedokļa- piemēram, vieta atrodas piepilsētā, kur atrodas arī kāda rūpnīca (piemēram, kāda ķīmisko vielu pārstrādes rūpnīca), vai vieta atrodas blakus jūrai, meža masīvam, ezeram- vienkāršāk sakot, ģeogrāfiski tīrākā vietā.

Papildus izmantojiet interneta iespējas un pārbaudiet vietējos gaisa kvalitātes mērījumus. Gadījumā, ja šādi mērījumi pilsētā nav pieejami, tad meklējiet tuvākās lielpilsētas mērījumus, kurā būs atbilstošas, valstī noteiktas gaisa kvalitātes mērījumu iekārtas. Ticēt minētajiem datiem vai neticēt, tas ir cits jautājums un uz to nāksies atbildēt, katram sev pašam. Neiesaku uzticēties vietējo uzņēmumu mērījumu datiem, jo tie var arī neatainot patieso situāciju.

Izdarot atbilstošus secinājumus, der saprast, ka tie ir vispārīgi un ja arī ir norāde uz gaisa kvalitātes atbilstību normai, nedrīkst aizmirst par dažādu savienojumu koncentrāciju. Piemēram, ja kopējie rādītāji ir labi, tas nenozīmē, ka automaģistrāļu, rūpnīcu apkārtnē kaitīgo vielu koncentrācija nebūs augstāka. Saprotams, ka katra situācija ir individuāla un jāskata atsevišķi.

Apgūstot attālināti šo informāciju var ķerties klāt tiešiem pētījumiem uz vietas. Un tieši šie iegūtie dati, apsekojot teritoriju arī būs visadekvātākie, jo viss pārējais ir tikai netverama teorija.

Ierodoties vietā, kurā vēlaties veikt dabas velšu ievākšanu der pievērst uzmanību apkārtējās vides stāvoklim un esot vērīgiem, spēsiet noteikt, gan vides tīrību, gan vietas īpatnības. Taču ir jāsaprot, ka ne vienmēr, dažādas apkārtējās vides īpatnības ir jāuztver, kā negatīvas. Ne vienmēr, īpatnības raisa piesārņojums, ir gadījumi, kad tās ir vienkārši dabas izpausmes, tāpēc ir jāprot izvērtēt vidi.

Ir dažādi faktori, kuri nosaka vidi- augsnes tips, ūdens klātbūtne, gaismas daudzums un, protams, visu šo faktoru kvalitāte. Vērojot apkārtējo vidi ir jāmāk izvēlēties atbilstošākos vides kvalitātes indikatorus, pēc kuriem izdarīt secinājumus.

Par vides kvalitātes indikatoriem var kalpot praktiski visi apkārtnē esošie augi: koki, zālītes, sūnas un arī ūdens augi.

Sākotnēji apskatiet apkārtējo vidi un meklējiet tajā īpatnības, kuras atšķiras no vispār pieņemtām. Apskatot augus, der pievērst uzmanību to stāvoklim- deformācijas, lapu stāvoklis, īpatnības uz stublājiem, augu attīstības degradācija un citā izmaiņām, kuras rodas vides ietekmē.

Augstākajiem augiem ir viena būtiska pazīme, to šūnas ir dabīgi aizsargātas pret vides ietekmi un ūdens zudumiem, līdz ar to, augu reakcija uz vidi var būt ievērojami mazāka vai pat nepietiekama, lai adekvāti spriestu par vidi kopumā. Taču, arī informācija, kuru ir iespējams gūt no augiem var būt nozīmīga.

Pētot augus ir svarīgi ņemt vērā vides īpatnības, augsne var būt auglīga un mitruma bagāta, tai pat laikā, tā var būt neauglīga vai purva tipa, kurā augi būs ievērojami mazattīstītāki. Kā arī augus mēdz mocīt dažādas slimības, kuras nereti vēlas sasaistīt ar vides piesārņojumu. Ir jāmāk izsecināt, vai apkārtējā vide cieš no bioloģiskas izcelsmes slimībām, vai tie ir ietekmēti no piesārņojuma.

Augam ķīmiski saindējoties, sāk bojāties tā daļas- uz lapām veidojas brūni plankumi, lapas sāk kalst, augs sev neraksturīgā laikā sāk atmest lapas vai nokalst pats- īpaši uzmanību der vērst, ja šādas parādības novērojamas lielām augu grupām un lielās teritorijās. Augstākās kārtas augiem šūnas ir dabīgi aizsargātas pret vides kaitīgo ietekmi, taču ja vides ietekmē tie cieš tik un tā, tie ir spējīgi bojāto daļu atmērdēt un turpināt dzīvot. Kā arī pielāgošanās nolūkā, nereti augi mēdz mainīt savu vizuālo izskatu- formu, lapu daudzumu, krāsas spilgtumu u.t.t.

Atsevišķa grupa par kuru ir vērts parunāt ir ķērpji. Pēc ķērpjiem jau izsens nosaka vides kvalitāti ne tikai dabas entuziasti, bet arī vides zinātnieki. Šo daļu apskatīsim no vienkāršākās puses, lai tā būtu saprotama ik vienam, ne tikai lihenologi (ķērpju pētnieki).

Dabā ir sastopami trīs tipu ķērpji:

  • Krevju ķērpji- šie ķērpji ir sastopami, kā krēve uz koku stumbriem, akmeņiem un augsnes. Vienkāršāk sakot, šī tipa ķērpji veido plānu kārtiņu, bez izteiktām formām uz dažādiem dabas elementiem.
  • Lapu ķērpji- šiem ķērpjiem ir lapotnis, kurš sastāv no nelielām lapveida plātnītēm, kuras ar apakšējo daļu piestiprinās pie virsmas.
  • Krūmu ķērpji- šie ķērpji ir attīstītākā ķērpju grupa. Tie mēdz augt ar savu lapotni uz augšu, ka nelieli krūmiņi, vai arī ar lapotni uz leju, nokareni.

Der zināt, ka ķērpjus nereti uzskata par parazitējošiem uz kokiem, taču tie ir maldi. Ķērpji ir tikai koku kaimiņi, kuri nekādā veidā neizmanto koka resursus savām vajadzībām, ja neskaita to, ka koks tos paceļ tuvāk saulītei. Ķērpjiem ir viena bēda, tiem ir jākonkurē ar augstākas kārtas augiem un jānodrošina sevi ar pietiekami daudz gaismas- līdz ar to nākas augt uz koku stumbriem, neauglīgas zemes un pat akmeņiem.

Pateicoties īpatniem un ne īpaši bagātiem augšanas apstākļiem, ķērpji ir lēnaudzīgi un tie spēj augt no pāris gadiem līdz pat simtgadēm.

Ķērpji ir ļoti jūtīgi pret vides kvalitāti un tās svārstībām, pateicoties, to simbiotiskai dabai, lielai virsmas absorbcijas spējai, augstai hidrofilitātei, ilgam dzīves ilgumam.

Vides kvalitātes noteikšanai parasti izmanto epifītus (augi, kuri aug uz citiem augiem, neesot parazīti). Tā tad tiek pētīti tie ķērpji, kuri aug uz koku stumbriem, citus ķērpjus pētīt šai nolūkā būs liela specifika un prasīs plašākas zināšanas ar ķērpjiem un apkārtējā vidē esošajiem ķīmiskajiem savienojumiem, tāpēc šoreiz paliksim pie vienkāršākā.

Ir dažādi koki un uz tiem arī dažādi labi aug ķērpji, par labāku substrātu ķērpim var uzskatīt ozolu, osi, apsi u.c., par sliktāku, priedi, egli, vītolu un purva bērzu. Galvenie piesārņojuma veidi, ar kuriem ķērpis sastopas ir smagie metāli, slāpekļa un oglekļa savienojumi un, galvenokārt, automašīnu dūmgāzēs sastopamais sēra dioksīds.

Ķērpis ir simbionts organisms, ķērpis veidojas no sēņu un aļģu kopuma- kur viens otru bagātina. Taču ir viena vājība, tam šūnas nav aizsargātas, kā augstākās kārtas augiem, rezultātā piesārņojums uzkrājas ķērpī. Un diemžēl, ķērpis nemāk atmest bojātās daļas, bet gan vienkārši iet bojā viss. Piemēram, uzkrājoties ķērpī sēra dioksīdam aļģes sāk iet bojā un veido brūnus plankumus.

Uz kokiem augošie ķērpji, saņem lielāko devu dažāda veida piesārņojumu, jo tie tiek vairāk appūsti ar vējiem, tie uz sevis saņem ūdeni, kurš lietus laikā tek gar koka stumbru (uz koka mizas arī sakrājas piesārņojums un nokrišņu ūdenī, kurš tek garām ķērpim ir lielāka koncentrācija piesārņojuma).

Rezultātā, pirmie cieš krūmu veida ķērpji, tad lapu ķērpji un visbeidzot krevju ķērpji. Ir, protams, ķērpju sugas, kuras ir noturīgākas pret piesārņojumu, taču tie pamatā ir pilsētā sastopamie sienu ķērpji.

Tā tad, ko ir iespējams secināt pēc ķērpjiem par vidi? Redzot uz kokiem, daudz un dažādu krūmu veidu ķērpju sugas, varat būt puslīdz droši, ka šīs teritorija nav spēcīgi piesārņota. Īpaši, ja pamanāt uz kādu koku, tādu ķērpi kā nokarpavedienu usneju (Usnea filipendula), esat atraduši ekoloģiski tīru vietu, vai pareizāk, veselību neapdraudošu vietu. Par vāju piesārņojumu liecinās arī plūmju evernijas, klijainās pseidoevernijas, dažādu ramalīnu klātbūtne.

Teritorijā atrodot tikai lapu ķērpjus, bet redzot krūmu ķērpju neesamību, ir jāsāk domāt jau par lielāku ietekmi no vides piesārņojuma, jo šie ķērpji ir jau izturīgāki, biežāk sastapsiet rievaino parmēliju vai pūslīšu hipogimniju. Gadījumos, ja teritorijā ir sastopami tikai krevju ķērpi, te jāsāk jau piedomāt, vai ir vērts ievākt dabas veltes šādā teritorijā un nepieciešams aplūkot teritoriju rūpīgāk, kādas sugas koki aug apkārtnē, kādi ir apkārtējās vides piesārņojošie faktori un tam līdzīgi.

Vietās, kur uz dažādu sugu kokiem, akmeņiem un augsnes nesastopat vispār ķērpjus, ievākt dabas veltes ir stipri nevēlams.

Neliels ieteikums no manas puses, katrā šādā teritorijā izvēlēties vairākus indikatora punktus sev. Tie, piemēram, varētu būt dažādi koki, kas ietver vēlamo teritoriju no dažādām pusēm un uz kuriem aug ķērpji. Reizi gadā pārbaudot visus šos indikatorus un pavērojot atšķirības, spēsiet redzēt vides izmaiņas ilgtermiņā.

Dodoties dabā un uztrenējot savas praktiskās zināšanas, mēs varam pilnīgi droši izvērtēt esošo situāciju arī paši, nebalstoties uz informāciju, kuru mums sniedz avoti, kuriem nereti princips ir “uzlikt visam liegumu, jo tā ir vienkāršāk, nav jāiespringst!” Tai pat laikā, ja mēs esam spējīgi domāt paši, mēs varam iegūt daudz vairāk, nosakot vietas, kurās varam droši ievākt dabas veltes un neievākt dabas veltes vietās, kurās ir noteikta vides tīrība, bet dzīvē vieta ir piesārņota.