LAT
 |  |  |  | - |
 |  |
Rutks ir divgadīgs sakņaugs. Pirmajā dzīves gadā augs izveido mietsakni/ gumu un lapu rozeti. Nākamajā gadā rutkam parādās stāvs, stipri sazarots stublājs, kurš augumā sniedzās līdz pat 1m garumam. Laika gaitā stublāja galotnē parādās arī zieds. Lapas lielas, nevienādas pēc izmēra un formas, klātas baltu- bēšu apmatojumu. Veģetācijas beigās lapu rozete var sastāvēt jau no 12 šādām lapām, lapu plātnes garums var būt dažāds no 20-60cm. Gums jeb sakņauglis, apaļi saplacinātas formas, gaļīgs un sulīgs, miza melna, mīkstums balts. Augļa masa variē no 200gr līdz 1kg, atkarīgs no šķirnes. Gums augsnē ir ne dziļāk par 30cm.
Augs sāk ziedēt maijā- jūnijā un zied 40 dienas. Ziedi nelieli, līdz 20mm garām ziedlapiņām, gaiši dzeltenas, retāk baltas krāsas. Ziedlapiņā izteikti redzamas dzeltenas vai violetas dzīslas. Auglis- pāksts, kurā atrodas apaļas, gaiši brūnas sēklas. 1 gramā ir aptuveni 100 sēklu, kuras saglabā dīgtspēju līdz 6 gadiem. Auglis nobriest līdz jūnija beigām.
Rudens ir periods, kad melnā rutka gumā uzkrājās visvairāk bioloģiski aktīvo vielu. Gumus ievāc septembrī- oktobrī, līdz pirmajām salnām. Saknes atdala un virszemes daļu arī nogriež līdz ar pašu gumu. Rutku uzglabā kastē, katru slāni ar šiem gumiem apberot ar smiltīm. Šādā veidā rutka gumus var uzglabāt līdz pat gadam.
Melnā rutka gumā ir atrodams rafanīns, sulforaptiēna izoticināts un ēteriskā eļļa, kura ir piesātināta ar aromātiskajām vielām (glikozinolātiem). Pateicoties, pirmajām divām vielām, rutkam piemīt lieliskas antiseptiskas un baktericīdas īpašības. Melnajā rutkā ir daudz C vitamīna, cukurs, karotīns, B grupas provitamīni, nikotīnskābe, minerālvielas (kalcijs, kālijs, magnijs un arsēns), kā arī organiskās skābes. Auga īpatno smaržu rada sēra savienojumi, savukārt, asi rūgto garšu tam piešķir rafanols.
Ārstnieciskā nozīme
Melnais rutks rada caureju veicinošu un diurētisku iedarbību. Īpaša vērtības rutka gumam ir tāpēc, ka tajā ir glikozīdi un lizocīms. Pēdējais ir spējīgs nomākt baktēriju un sēnīšu attīstības spēju.
Gums ir bagāts ar sēra savienojumiem, kuri laboratorijas apstākļos ir spējīgi nomākt vēža šūnu attīstību. Tāpat sērs arī veicina atkrēpošanos, tādi palīdzot attīrīt bronhus, kā arī tikt galā ar dažādām alerģiskām izpausmēm.
Melnais rutks palielina žults radi, iedarbojas spazmolītiski, iedarbojas uz žults pūšļa gludo muskulatūru, uzlabo zarnu peristaltiku, kā arī stimulē gremošanas orgānu darbību. Rutka sula un mīkstums rosina apetīti, uzlabo gremošanas dziedzeru darbību, turklāt, lieliski tiek galā ar zarnu kaitīgo mikrofloru. Melnais rutks novērš rūgšanas procesus kuņģī, kā arī palīdz gremošanas sistēmai tikt galā ar grūti pārstrādājamu pārtiku.
Melnā rutkā ir arī augu olbaltumvielas, kuras ir nepieciešamas adekvātai smadzeņu darbībai. Sēklās ir augu tauki, kuri ir bagāti ar E un D vitamīniem. Guma sula, labvēlīgi ietekmē ogļhidrātu absorbciju cukura diabēta gadījumā.
Melnā rutka sula, sajaukta ar medu, pēc fiziologu viedokļa ir lielisks līdzeklis, kad ir nojaukts sirds ritms, piemēram, mirdzaritmijas un kardiosklerozes gadījumā. Mirdzaritmija var rasties arī no nosprostojuma žults ceļos, īpaši žultsakmeņu gadījumā. Melnā rutka efektivitāte, kā žulti dzenošam līdzeklim ir pierādīta zinātniski.
Melnā rutka lapas tieši tāpat, kā auga gums ir apveltīti ar vērtīgām, ārstnieciskām īpašībām. Jaunajās lapās ir augsts askorbīnskābes saturs un daudz hlorofila, kurš palīdz attīrīt asinis un nomāc onkoloģisko slimību, un jaunu veidojumu attīstību.
Melnā rutka eļļa, pateicoties sastāvā esošajam rafanīnam, lizocīmam, fitoncīdiem, sēram un organiskajām vielām, augstam kalcija, kālija un magnija saturam, rada izteiktu antibakteriālu iedarbību- stafilokoks, zarnu nūjiņa, mikobaktērijas. Guma eļļa ir aktīva pret sēnītēm- sēnīšu slimību ierosinātājiem, difteriju un garo klepu.
Pateicoties melnā rutka baktericīdajām un antiseptiskajām īpāšibām, šo augu izmanto tautas medicīnā, lai ārstētu saaukstēšanos, hronisku bronhītu, astmu- izmanto svaigu sulu, novārījumus un nostādinājumus.
Tautas medicīnā melnā rutka ārstnieciskās receptes papildinās, teju katru nedēļu gan ārīgai, gan iekšējai lietošanai.
Melnais rutks lieliski izvada no organisma holesterīnu, tāpēc guma sulu un mīkstumu izmanto aterosklerozes profilaksei un asins attīrīšanai. Rutka sula šķaida sāļus un akmeņus, gan žultsceļos, gan urīnceļos esošus. Veiksmīgi ārstē dažādas aknu slimības, stimulē kuņģa sulas sekrēciju, kā arī uzlabo apetīti. Gumus izmanto, lai ārstētu žultsakmeņu slimības, hronisku holecistītu, gastrītu ar samazinātu kuņģa sulas saturu, tauku hepatozi, aknu cirozi, vīrusu hepatītu, dizentēriju un pārtikas saindēšanos. Sulai piemīt maigas caureju veicinošas īpašības, pateicoties šķiedrvielām uzlabojas zarnu peristaltika, tāpēc melnais rutks tiek plaši pielietots aizcietējumu gadījumā.
Melnā rutka gumos esošais kālijs, normalizē ūdens-sāļu balansu organismā, veicina liekā šķidruma izvadi no organisma.
Melnā rutka sulu kopā ar medu var lietot arī, lai ārstētu klepu. Lietot var gan bērni, gan pieaugušie. Sulu ar medu vēlams termiski neapstrādāt!
Ārīgi melnā rutka sula tiek izmantota kompresēs, aplikācijās, kā arī ierīvēšanai, sāpīgajās ķermeņa daļās- radikulīta un reimatisma gadījumā. Auga sēklas, maltas un atjauktas ar ūdeni, izmanto, lai ārstētu grūti dziedējamas brūces, čūlas un ekzēmas. Turklāt, sēklām piemīt arī urīndzenošas īpašības.
Melnais rutks ir izmantojams arī, lai ārstētu mēles paralīzi pēc insulta- slimnieks košļā/ sūkā guma šķēli. Svaigu sulu izmanto ierīvēšanai, miozīta, sāpošu locītavu, starpribu neiralģijas ārstēšanai. Sasmalcināta guma “putriņa”, saaukstēšanās laikā strādā līdzvērtīgi sinepju plāksteriem.
Melnā rutka eļļa izsens pazīstama, kā efektīvs pret parazītu un žulti dzenošs līdzeklis. Guma novārījumus izmanto, lai skalotu mutes dobumu un kaklu, tonzilīta, laringīta, faringīta, angīnas, paradontīta, paradontozes un citu mutes dobuma un kakla slimību gadījumā.