Īve parastā
Taxus baccata
 Latvijā, savvaļā, parasto īvi var sastapt Kurzemes piejūras zonā, taču der zināt, ka īve ir ļoti rets koks un tas ir aizsargājams. Vēl jo vairāk, koks ir ļoti lēnaudzīgs un tas izaug ne vairāk kā 1m, 10 gadu laikā. Tāpēc, satiekot parasto īvi savvaļā, neaiztiekam to. Šis koks ir arī ļoti jūtīgs uz apkārtējo vidi un pat nelielas izmaiņas tajā, spēj šo koku smagi ietekmēt. Teiksim, arī bez palīdzības šim kokam nav pārāk viegli pie mums dzīvot.

Parastā īve ir lēnaudzīgs skujkoks vai arī blīvs krūms. Sakņu sistēma šim kokam ir labi attīstīta, līdz ar to tas samērā viegli pielāgojas dažādiem dzīves apstākļiem. Skeleta zari kokam ir vertikāli un iet taisni uz augšu. Kroņa forma ir olveida, daudzgalotņu (kokam) un krūzveida (krūmam).

Miza ir plāna, sarkani brūnā krāsā, ar atslāņojošām plāksnītēm. Īves lapas ir lineāras, saspiestas, ādainas, izvietotas uz īsiem lapu kātiņiem. Parasti īve ir divmāju koks. Vīrišķie čiekuriņi ir apaļi, vientuļi, sēdoši lapu pazarēs, dzinuma apakšpusē. Sievišķie ģeneratīvie orgāni izvietoti tāpat! Sēklas segtas ar gaļīgu, sulīgu sarkanas krāsas apvalku- arillus jeb sēklsedze, glāzes formas, diametrā 5-8mm.

Parastā īve nobriedina savus augļus sezonā, tie nokrīt rudenī un tos iznēsā putni. Visas auga daļas, izņemot sēklsedzi ir indīgas.

Ārstnieciskām vajadzībām ievāc koka skujas un ogas, kad tās nobriest. Ievākto žāvē ēnainā un labi vēdināmā vietā. Uzglabā hermētiski slēgtā tarā, vietā kurai nepiekļūst saules stari. Svarīgi! Uzglabā atsevišķi no citām ārstnieciskajām drogām!

Īves skujās ir alkaloīdi, taksīns, efedrīns, diterpenoīdi, lignāni, taksirezinols un tā atvasinājumi, antociāni, steroīdi, seskviterpenoīdi, sekvoijflavoni, ginkgetīns.

Ārstnieciskā nozīme

Lai arī auga skujas netiek atzītas oficiālajā medicīnā, tā sastāvā esošos alkaloīdus taksānus izmanto pretaudzēju citostatiskos līdzekļos. Izmanto, lai ārstētu plaušu vēzi, visa gremošanas trakta vēžus, krūts dziedzera vēzi, prostatas vēzi, olnīcu vēzi, ādas vēzi, kā arī hormonālās terapijas laikā.

Tautas medicīnā izmanto skujas un koksni, kā preparātus ar tonizējošu un abortatīvu iedarbību. Zintnieki agrāk izmantoja skuju novārījumu, lai to izmantotu ārīgi, reimatisma, podagras, ādas mikozes, dažādu dermatītu, kā arī kašķa, amenorejas, bronhiālās astmas, diarejas, bronhīta, urīna izvade sistēmas slimību ārstēšanai.

Zintnieki, kā likums šo augu neiesaka izmantot iekšķīgi!

 Nav ieteicams lietot

Jaunajos dzinumos, mizā un lapās ir atrodams taksīns (Proansamycin X)- alkaloīds, kurš ir indīgs ne tikai cilvēkam, bet arī dzīvniekiem (mēdz saindēties mājlopi). Sastāvā ir arī alkaloīds efedrīns, kurš rada CNS pāruzbudinājumu, pastiprina pulsu un palielina arteriālo asinsspiedienu. Glikozīds taksikatīns bojā gremošanas trakta gļotādu, rada saindēšanos un anēmiju. Kokam kļūstot vecākam, tas kļūst tikai toksiskāks.

Saindēšanās simptomi: slikta dūša, vemšana, caureja, vispārējs vājums, sāpes vēdera apvidū, miegainība, drudzis, gaisa trūkums, sirdsdarbības traucējumi. Letāls iznākums var iestāties arī stundas laikā, pēc auga lietošanas. Lielākā bīstamība ir tajā, ka saindēšanās ar parasto īvi, ir stipri līdzīgi gripas stāvoklim un ja šajā brīdī, nevēršas pie ārsta pēc palīdzības ir liela iespēja, ka iznākums būs letāls.

Lasīt par parasto kadiķi ->