Pūslīšu hipogimnija  ir viens no izplatītākajiem ķērpjiem Latvijā.

Ķērpis aug rozetē, centrā tas ir cieši piekļauts substrātam, gar malām piepacelts. Aug tas no diviem plāniem slāņiem un starp tiem veidojas dobums. Lapiņas izliektas, galos nereti paplašinātas, lūpveida izliektas. Virspuse pelēka vai pelēki zaļa, gluda, matēta, nereti ar tumšiem plankumiem. Apakšpuse tumši brūna līdz pat melna, matēta, gar malām brūna, spīdīga.

Sorāļi balti, miltveidīgi- veidojas starp augšējo un apakšējo slāni- lūpveida atveres galā. Tā ir izteikti raksturīga īpatnība šai sugai, kas ļauj to atpazīt no citām. Apotēciji (augļķermeņi) var veidoties tikai vidē ar augstu gaisa tīrību.

Nereti šis ķērpis pārklāj visu koka stumbru ar viendabīgu slāni.

Šis ķērpis sastopams ir uz visa veida substrātiem, visbiežāk, tas ir sastopams uz lapkokiem, nokaltušie kokiem un veciem celmiem.

Ārstnieciskā nozīme

Ķērpī ir atrasta: fizodilskābe, fizodīnskābe, 3-hidroksifizodīnskābe, 2′-O-metilfizodīnskābe un fumarprotocetrārskābe, usnīskābe, kā arī atranorīns un hloratranorīns.

Pētījumu rezultātā noteikts, ka pūslīšu hipogimnija rada antioksidanta iedarbību, attiecīgi, arī citostoksisku aktivitāti. Visaktīvāk šis ķērpis iedarbojas uz A-549 līnijas šūnām un MCF-7 (krūts vēža šūnas).

To var izmantot arī, kā antibakteriālu līdzekli. Visjūtīgākā baktērija ir zeltainais stafilokoks (S.aureus) pret šo ķērpi, vislielāko pretestību izrādīja E.coli un P.aeruginosa. Atranorīns iedarbojas uz C.albicans, taču A.Niger baktērija bija izturīga pret pilnīgi visām šī ķērpja vielām.

Šī ķērpja preparātiem nav novērojama pretsēnīšu aktivitāte.

Pūslīšu hipogimniju var pielietot, lai ārstētu dažādus plaušu iekaisumus un arī plaušu tuberkulozi. Ārīgi šis ķērpis palīdz dažādu ādas slimību ārstēšanā.

Ķērpim nav mutagēnas un toksiski ģenētiskas iedarbības uz DNS.

Lasīt par rievaino parmēliju ->